Krājuma kalendārs

Mamuti, kā pēdējā leduslaikmeta iemītnieki un pirmatnējo cilvēku laikabiedri plašā joslā apdzīvojuši pieledāja auksto stepju teritorijas. Mamuti bija labi piemērojušies aukstajam klimatam – to ķermeni klāja līdz 80 cm gara vilna, bet uz muguras bija kupris, kur vasarās tika uzkrāts biezs tauku slānis. Latvijā ir zināmi vairāki mamutu zobu un triecējzobu (ilkņu) fragmentu atradumi. Tie liecina, ka mamuti ir apdzīvojuši Latvijas teritoriju vēl pirms 10 tūkstošiem gadu, kad šeit pēc ledāja atkāpšanās bija apmetušies vissenākie Latvijas iedzīvotāji – ziemeļbriežu mednieki. 

Pēdējos gados ir veikta vairāku fosīliju datēšana ar radioaktīvā oglekļa metodes palīdzību un iegūta jauna informācija par laiku, kad mamuts vēl dzīvojis Latvijas teritorijā. Analīžu rezultāti liecina, ka mamuts ilgstoši un atkārtoti apdzīvojis Latvijas teritoriju: vairāku atradumu vecums ir lielāks par 30 tūkstošiem gadu, bet ir iegūti arī daži absolūtā vecuma datējumi, kas apliecina šo dzīvnieku uzturēšanos Latvijas teritorijā arī pirms 10 tūkstošiem gadu. Iespējams, pirmajiem Latvijas iedzīvotājiem – ziemeļbriežu medniekiem – vēl ir bijusi iespēja satikt dzīvus mamutus.

Dabas priekšmeta nozīme
Labas saglabātības mamuta atliekas kvartāra nogulumos gadās reti. Konkrētajā fosīlijā labi redzamas mamuta zobu dentīna un emaljas plāksnītes, kā arī saglabājies zobu ietverošais apakšžokļa fragments.
 

Albīnisms tulkojumā no latīņu valodas ''albus'' (balts) nozīmē, ka gēnu mutācijas rezultātā dzīvniekam iztrūkst tumšās krāsas pigments – melanīns. Dzīvnieku pasaulē ir sastopami albīni rāpuļi, putni un zīdītāji. Dabā šāda krāsojuma dzīvnieki ir liels retums. Izšķir pilnīgo albīnismu, kad pilnīgi neveidojas pigmentācija – dzīvnieks ir balts un acis ir sarkanas. Daļējs albīnisms jeb leicisms ir tad, kad dzīvniekam ir baltas krāsas laukumi, vai arī viss ir balts, bet acis tomēr ir normāli pigmentētas.

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā glabājas vairāki šādi izbāžņi. Attēlā redzamais zīdītājs ir leicistisks jenotsuns Nyctereutes procyonoides, kas iegūts 2013.gada rudenī Madonas pusē. 

Attēlā redzamo īpatni būs iespēja aplūkot Latvijas Nacionālā dabas muzeja 175. jubilejas izstādē „Latvijas Nacionlālā dabas muzeja krājums – četri gadsimti”. 

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā glabājas naftas paraugi, kas iegūti Latvijā no Adzes dziļurbuma 827 m dziļumā. Adzes dziļurbums ir pirmā naftas iegula, to atklāja 1963. gada 24. jūnijā Kuldīgas struktūrā. 

Nafta ir eļļains šķidrums ar īpatnēju smaku, gaiši līdz tumši brūnā vai melnā krāsā, kas satur ogļūdeņražus. Latvijas atrastā nafta satur maz sēra (< 0,5%) un tajā ir samērā augsts vieglo frakciju saturs – 33,7%.

Naftas cilmavots ir organiskā viela, kas veidojusies baktēriju, zooplanktona un fitoplanktona organismu sadalīšanās rezultātā. Tā neveidojas no svaigas, tikko nogulsnētas organiskās vielas, bet gan rodas pēc tam, kad šī viela ir jau pārveidojusies par kerogēnu (dažādu organisko vielu maisījumu). Nafta no kerogēna pārsvarā rodas temperatūrā 70-100 ^oC, kura parasti eksistē 2–3,5 km dziļumā.

Naftas iegulas Latvijā sastopamas tikai Kurzemē kembrija, ordovika un apakšdevona nogulumos, kur tā ir uzkrājusies pazemes pacēlumu velves daļā. Tā konstatēta deviņās lokālajās struktūrās – pie Kuldīgas, Bernātiem, Liepājas, Priekules, Piltenes, Durbes, Ēdoles un Vērgales.
Par racionālākajiem Latvijas naftas izmantošanas virzieniem ir atzīta smērvielu ražošana un ķīmiskā pārstrāde.

Latvijas Nacionālais dabas muzejs lepojas ar  vairākām Nikolausa fon Himzela (Nikolaus von Himsel, 1729–1764) kolekcijām. Plašāk zināma ir minerālu kolekcija, taču tā nav vienīgā, kas atrodama muzeja krājumā. 

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā glabājas vairāki simti koksnes paraugu, kas pieskaitāmi Nikolausa fon Himzela kolekcijai. Par to liecina raksturīgā Himzela muzeja zīme. Koksnes paraugu izcelsme nav zināma. Starp paraugiem atrodami koksnes fragmenti no retiem un aizsargājamiem kokaugiem, kā arī plaši zināmu koku sugu paraugi. Lielākā daļa koksnes paraugu ir nelieli, taisntūra formas klucīši, kas rūpīgi apstrādāti, lai atklātu raksturīgo koksnes zīmējumu. 

Neliela daļa koksnes paraugu apvienoti unikālā albumā. Tas sastāv no vairākām lapām, pie kurām ar auduma lentu piestipirnāti koksnes paraugi. Paceļot koksnes paraugu, atklājas tā nosaukums.

Niklausa fon Himzela koksnes paraugu albumu aplūkot būs iespējams Latvijas Nacionālā dabas muzeja 175. jubilejas izstādē „Latvijas Nacionlālā dabas muzeja krājums – četri gadsimti”. 

Muzeja darbinieki mēdz teikt, ka, izgatavojot izbāzni (taksidermisko skulptūru), dzīvniekam tiek dota otra dzīve. To labi pierāda šī aļņa izbāžņa piemērs.  

Lai arī muzejs glabā ne tikai priekšmetus, bet arī sīki dokumentē visu, kas saistīts ar tiem, tomēr, reizēm, senākiem muzeja priekšmetiem, daļa dokumentācijas otrā pasaules kara laikā ir pazudusi. Tā ir noticis arī ar šo muzeja priekšmetu – aļņa izbāzni.  Tikai pētot senās muzeja ekspozīciju fotogrāfijas, iespējams izsekot tā gaitām. Pirmais mūsu rīcībā esošais attēls, kur redzams šis izbāznis, ir no Rīgas Doma muzeja* dabaszinātniskās kolekcijas ceļveža, kas izdots 1923. gadā. Tātad pilnīgi droši varam apgalvot, ka šis alnis muzejā ir ticis eksponēts jau teju 100 gadus! Jau nākamgad muzeja ekspozīcijā būs skatāms jauns aļņa izbāznis un esošais dosies pelnītā atpūtā – tiks rūpīgi noglabāts muzeja krājuma telpās, kur tas pavadīs vēl daudzus gadu desmitus vai varbūt pat simtus gadu.

Pēdējā iespēja aplūkot šo muzeja eksponātu būs apmeklējot Latvijas Nacionālā dabas muzeja 175. jubilejas izstādi „Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums – četri gadsimti”. 

* Doma muzeja austrumu spārnā muzejs atradās no 1891. līdz 1936. gadam, kad dabaszinātniskās kolekcijas tika pārceltas uz ēku Viestura dārzā.

Muzeja krājumā glabājas vairāki Ķīnas cimdiņkrabja Eriocheir sinensis ekemplāri, bildē aplūkojamais ievākts 2019. gadā Engurē. 

Visi Latvijā sastopamie krabji ir svešzemju. Ķīnas cimdiņkrabja izcelsmes vieta ir mērenie un tropu ūdeņi starp Vladivostoku un Dienvidķīnu, ietverot Japānas piekrasti, Taivānu un Koreju. Tie izplatījušies galvenokārt ar kuģa balasta ūdeņiem, kā arī aktīvi migrējot. Dabīgajā izplatības areālā īpatņi var pārvietoties pat 1400 km lielā attālumā. Eiropā pirmo reizi Ķīnas cimdiņkrabis konstatēts 1912. gadā, savukārt Baltijas jūrā – 1930. gadā. 

Šī svešzemju suga apdraud vietējās bezmugurkaulnieku sugas, var pārnēsāt dažādas slimības un parazītus, kā arī sekmēt citu svešzemju sugu, kas apdzīvo matiņiem klātās cimdiņkrabja spīles, (gliemeņu, nemotožu, vēžveidīgo) izplatību. Latvijā nereti tiek ziņots, ka Ķīnas cimdiņkrabji bojā zivju tīklus un apēd vai apgrauž tajos esošās zivis.

Novembris Dabas muzejā jau vairākus gadus ir vides mēnesis, tā laikā mūsu speciālisti pievērš uzmanību dažādām ar vides pārmaiņām saistītām tēmām.

2019. gada vides mēneša ietvaros skaidrojām, kas ir invazīvas sugas, ar ko tās atšķiras no savvaļā sastopamajām svešzemju sugām, no kurienes tās ienākušas Latvijā un, kā nepieļaut to tālāku izplatību.
Izstāde „Svešie mūsu dabā” veidota sadarbībā ar Latvijas Dabas muzeja atbalsta biedrību un ir apskatāma muzeja mājaslapā. 

Viens no galvenajiem Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomoloģiskā krājuma uzdevumiem ir glabāt liecības par daudzu dažādu kukaiņu sugu sastopamību Latvijas teritorijā ilgākā laika periodā. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienu mainīgajā pasaulē, kad, ņemot vērā klimata pārmaiņas, cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz dažādu biotopu kvalitāti kā arī daudzu citus faktoru kombināciju, daudzas kukaiņu sugas pie mums ir kļuvušas ļoti retas vai pat uzskatāmas par izzudušām. Viens šāds piemērs ir muzeja krājumā atrodamais vienīgais sarkanspārnu smiltājsiseņa (Bryodemella tuberculata) eksemplārs, kas ticis ievākts 1928. gada septembrī – Saukas pagasta Runcēnu pļavā. Eksemplāra atradējs precīzi nav zināms – etiķeti rotā vien uzrakts „no Resnā kundzes", kas liek domāt, ka to noķērusi ir kāda Resnā kunga sieva? Starp tā laika entomologu aprindām šāds uzvārds nav atrodams, līdz ar to visticamāk šo reto sugu noķēris un vēlāk pētniekiem nodevis kāds cilvēks no malas, kas, iespējams, vienkārši ir ieraudzījis iepriekš neredzētu kukaini. 

Sarkanspārnu smiltājsisenis ir viena no lielākajām un krāsainākajām Latvijā sastaptajām siseņu sugām. Lai arī pats ķermeņa krāsojums tam ir maskējoši raibā krāsā, raksturīga šīs sugas iezīme ir sārtie pakaļspārni, ko vislabāk saskatīt var brīdī, kad sisenis, planējot, pārlido nelielus attālumus. Latvijā ir sastopama tikai viena cita siseņu suga, kam lidojumā ir saskatāmi sarkani pakaļspārni – sarkanspārnu sisenis jeb parkšķis (Psophus stridulus). Taču tam pakaļspārni ir izteikti koši sarkani (smiltājsisenim – sarkanās krāsas tonis ir blāvāks) un, atšķirībā no smiltājsiseņa, sarkanspārnu sisenis lidojumā izdod skaļu tirkšķošu skaņu. 

Lai arī etiķetē norādītās ievākšanas vietas, („Runcēnu pļava"), precīzāku lokāciju nav izdevies līdz šim atšifrēt, tomēr ar to pilnībā pietiek, lai šo atradumu varētu droši atzīmēt kā vienu no pēdējiem zināmajiem Latvijas teritorijā ievāktajiem sugas eksemplāriem. Kopš 19. gs. 30. gadiem nav drošu ziņu par sarkanspārnu smiltājsiseņa sastopamību Latvijā un tas ir iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 0. kategorijā (izzudusi suga). Arī citur Eiropā tas ir apdraudēts un daudzās vietās kļuvis ļoti rets vai arī izzudis pavisam. Piemēram, Lietuvā suga nav konstatēta vairāk nekā 90 gadus – kopš 1924. gada. Latvijai tuvākā stabilā sugas populācija ir Zviedrijā Ēlandes salā. Vairumā gadījumā sugas izplatības samazināšanās tiek skaidrota ar tai piemērotu biotopu izzušanu. Sarkanspārnu smiltājsiseņi galvenokārt apdzīvo smilšainas pļavas, virsājus un līdzīgus sausus un atklātus biotopus. Jebkurš jauns šīs sugas atradums Latvijā būtu uzskatāms par nelielu entomoloģijas nozares sensāciju – cerību nav daudz, bet nekad nevar zināt!

Sibīrijas rubīnrīklīte Calliope calliope
    
Plaši izplatīta Sibīrijas taigas zonā uz austrumiem no centrālajiem Urāliem līdz Kamčatkai un Anadirai. Ziemo galvenokārt Dienvid- un Dienvidaustrumāzijā. 

Eiropā šo sugu īpatņi ieklīst ļoti reti. 

03.11.2016. ornitologs Juris Lipsbergs noķēra gredzenošanai vienu jaunu putnu, kas diemžēl bija ļoti sliktā fiziskā stāvoklī un ātri vien nobeidzas (putns bija novārdzis).

Tāpēc putns nonāca Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur krājumā glabājas tā izbāznis. Pašlaik tas ir vienīgais šīs sugas eksemplārs muzejā un tas arī ir vienīgais sugas novērojums Latvijā. 

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā ir vairāki desmiti šūnakmens paraugu.

Šūnakmens ir nacionālais ģeoloģiskais simbols. Tas ir kaļķakmens, kas veidojies kvartāra periodā pēc pēdējā ledāja atkāpšanās boreālajā laikposmā (pirms 9000–7500 gadiem) sausa un samērā silta klimata apstākļos, kalcija karbonātam izgulsnējoties no avotu ūdeņiem, sacementējot apkārt esošās sūnas, augu stiebrus, lapas.

No visām Baltijas valstīm Latvija ir vienīgā vieta, kur sastopams šūnakmens.

Vispazīstamākās šūnakmens atradnes ir Allažu un Lībānu-Jaunzemju. Tās ir praktiski izmantotas vai arī atrodas valsts aizsardzībā. Šūnakmens atsegumi Cēsu apkārtnē – Raunas Staburags Rauņa krastā un Lībānu–Jaunzemju atsegums Kazu ielejā ir iekļauti aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu sarakstā. 

Šūnakmeņus izmanto ēku fasādes apdares materiāliem un agrāk plaši izmantoja tēlniecībā. No šūnakmens darinātas logu un durvju ailes, kas līdz mūsdienām saglabājušās Siguldas pilsdrupās, Vecpiebalgas baznīcā, Allažu un Krimuldas muižu ēkās un vairākās citās vietās. Šūnakmens cokoli un portāli grezno namus Rīgā – Kronvalda bulvārī 10, Tērbatas ielā 15/17, kā arī citur Latvijā. Vislabāk šūnakmens ir atpazīstams kā Rīgas Brāļu kapu memoriālā ansambļa izbūves materiāls. No tā izkalti skulpturālie tēli, izveidotas kāpnes, ar zāģētām šūnakmens plāksnēm apšūtas kapu lauka nožogojuma un terases atbalsta sienas, ieejas vārti.

Agrāk iecienīts tūrisma objekts bija unikālā šūnakmens klints – Staburags, Daugavas kreisajā krastā lejpus Vīgantes, kas krasi izdalījās uz apkārtējo dolomītu fona. Avotu ūdeņi, kas izplūda virs Staburaga, radīja raudošas klints efektu. Klints pazuda ūdeņu dzelmē pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludināšanas. Daži Staburaga klints paraugi glabājas Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā.

 

 

Šūnakmeņi skatāmi arī ekspozīcijā „Latvijas ģeoloģija”.

Matainā mamuta Mammuthus primigenius apakšžoklis ar zobiem

Vieta: iespējams Latvijas teritorija
Laiks: vēlais pleistocēns pirms 128–10 tūkstošiem gadu

Mamutiem bija īpaši sarežģītas formas zobu virsma, kas atgādina rīvi: to veido vairākas dentīna plāksnes, ko sedz emalja, bet plāksnes savienotas ar cementu. Šāda „rīve” bija labi piemērota cietas zālaugu barības un koku zaru smalcināšanai. Mamuts vienlaicīgi izmantoja četrus dzerokļus, kas atradās pa vienam katrā augšžokļa un apakšžokļa pusē. Kad šie zobi nodila, to vietā stājās nākamie. Mamuts dzīves laikā nomainīja dzerokļus 6 reizes. 

Matainā mamuta augums skaustā sasniedza 3,5 metrus, bet svars – 6 tonnas. Ādas biezums 3 cm, tā saturēja daudz tauku dziedzeru, zemādas tauku slānis bija līdz 10 cm biezs. Virsējās sedzošās vilnas šķipsnu garums sasniedza 1,2 metrus, zem tās atradās mīksta savīta pavilna, kas labi aizsargāja no aukstuma. Augšlūpa, saaugot ar degunu, ir izveidojusi garu kustīgu snuķi, kura galā, tāpat kā mūsdienu zilonim, atradās nāsis. 

Latvijā atrasti vairāki mamuta triecējzobu fragmenti un dzerokļi, bet no citām skeleta daļām ir zināmi vairāku lāpstiņu kaulu atradumi. Mamuti Latvijā ir dzīvojuši vēl pirms 10 tūkstošiem gadu, kad Baltijā, pēc ledāja atkāpšanās, jau bija ienākušas pirmās mednieku – klejotāju ciltis. Iespējams, viņi bija pēdējie, kuri šajās teritorijās vēl redzējuši dzīvus mamutus.

Triecējzobi jeb „ilkņi” (otrie priekšzobi), ar mamutiem raksturīgo savīto formu, auga gan garumā, gan resnumā visu mamuta mūžu. To garums varēja pārsniegt 4 metrus, bet diametrs – 20 cm. Zoba šķērsgriezumā ir redzami daudzi dentīna konusi. Domājams, tēviņi izmantoja „ilkņus” savstarpējās cīņās, tomēr lielākoties tie izmantoti kā darbarīki barības ieguvei, tāpēc tie nodila, skrāpējoties pret zariem, koku mizām vai sniegu. Par to liecina švīkājums uz triecējzobu virsmām.

Latvijas Nacionālā dabas muzejā glabājas daudzveidīgas paleontoloģiskās kolekcijas, kas pārstāv seno dzīvnieku, augu un citu organismu grupas. Muzeja krājums ilgstoši tiek papildināts ar jauniem atradumiem un dāvinājumiem, kas ir nozīmīgs ieguldījums seno organismu izpētē un saglabāšanā.

Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā glabājas vairāki tūkstoši pasaules sēklu paraugu. Kolekcijas kodols ir Augusta Munča dāvātā sēklu kolekcija, ko veido 14 tūkstoši sēklu paraugu.

Muzeja krājumā kolekcija nonākusi 1968. gadā kā dāvinājums. Sēklas glabājas speciāli tam paredzētās mēģenēs. Lai sēklu mēģenes varētu uzglabāt, tās netraumējot, tām izgatavotas nelielas atvilktnītes. 

Nav skaidri zināma sēklu izcelsme, vākšanas vietas vai metodes. Tomēr kolekcija uzskatāma par unikālu, jo tajā atrodami sēklu paraugi gan no tropisko mežu augiem, gan tuksnešu sukulentiem, gan citiem reti sastopamiem augiem no visas pasaules. Sēklu mēģenēs var atrast arī pavisam parastu un zināmu augu sēklas.  

Muzejā krājumā glabājas daudzi lielā nātru raibeņa jeb admirāļa Vanessa atalanta eksemplāri.

Lielais nātru raibenis, kas ir parasta suga Latvijā, katru rudeni veic pārlidojumu uz Eiropas dienvidiem. Tur sastopams kāpura barības augs – lielā nātre Urtica dioica, uz kuras tiek uzdētas olas, pa ziemu notiek attīstība un pieaugušie kukaiņi izšķiļas agrā pavasarī. Jaunie tauriņi migrē uz ziemeļiem, uz Centrālo un Ziemeļeiropu, kur lielā nātre sastopama vasaras periodā.

Migrācija ir organismu pārvietošanās no teritorijas ar vieniem vides apstākļiem uz citu teritoriju. Vairumā gadījumu organismi migrē, izvairoties no lokāla pārtikas trūkuma, nelabvēlīgiem vides apstākļiem vai pārapdzīvotības.

Daļa tauriņu sugu veic regulāras sezonālas migrācijas. Atšķirībā no putnu migrācijas, tauriņu migrācija ir vienreiz mūžā.

Apskatīt lielo nātru raibeni un uzzināt vairāk par tauriņu migrāciju iespējams ekspozīcijā „Entomoloģija (kukaiņu pasaule)”.

Septembrī Latvijas Nacionālais dabas muzejs ar prieku pieņēma Florences zooloģijas muzeja “La Specola” ilggadējā darbinieka, nopelniem bagātā entomologa Lukas Bartolocci (Luca Bartolozzi) dāvināto Dienvideiropas odzes eksemplāru. 

Dāvinātais dzīvnieks pieder vienai no pasugām (Vipera aspis francisciredi), kas sastopama salīdzinoši nelielā teritorijā Itālijas centrālajā un ziemeļu daļā, Šveices dienvidos un dienvidrietumu Balkānos. Šiem dzīvniekiem raksturīgs izteikts mozaīkveida melns zīmējums uz muguras. Dāvinātais eksemplārs ir aptuveni 50 cm garš.

Dienvideiropas odzes joprojām ir salīdzinoši bieži sastopamas dabā. Tās apdzīvo sausas, saules apspīdētas nogāzes un skrajus Vidusjūras reģiona mežus.

Muzeja krājumā šis būs vienīgais Dienvideiropas odzes eksemplārs.

Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijā „Pasaules dzīvnieki” redzams Indijas tīģera Panthera tigris izbāznis. Tas pieņemts muzeja krājumā 1984. gada maijā. Pēc tālaika muzeja darbinieku stāstiem, šo tīģeri muzejs ieguvis no kaimiņiem – Rīgas cirka.

Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, kurus muzejs ieguvis pēc to nāves, šī dzīvnieka nāvi pasteidzināja cilvēks. Kopējs, kas cirkā tīrījis tīģeru būri bija ieradies uz darbu alkohola reibumā. Netika ievērota darba drošība, iespējams citkārt dzīvnieks ieturējis pret kopēju distanci, bet toreiz tīģeris „citādi smaržojošam” kopējam uzbrucis un to savainojis. Tā kā dzīvnieks bija izrādījis agresiju pret cilvēku, dzīvnieku nolemts nogalināt, lai izbēgtu no agresijas izpausmēm citreiz un arī pret citiem cilvēkiem. 

Dabā tīģeris apdzīvo tropu un subtropu mežus un zālājus, mangroves. Barībā tiek izmantoti brieži, meža cūkas, gauri, zaķi, putni. Veci vai ievainoti tīģeri var uzbrukt cilvēkiem un mājlopiem.

Gandrīz visi tīģera orgāni tiek izmantoti ķīniešu tradicionālajā medicīnā. Medīti tiek arī ādām.

Mūsdienās tīģeri ir kļuvuši ļoti apdraudēti, un tos medīt un izmantot aizliegts. Tīģeris iekļauts CITES konvencijas I pielikumā, kā suga, kurai draud iznīkšana un kaitē tirdzniecība ar to.

Vēsturiski tīģeris apdzīvoja gandrīz visu Āziju. Mūsdienās tā izplatība ir dramatiski samazinājusies. Kopumā izdzīvojuši apmēram 7 % no visas kādreizējās tīģeru populācijas, ko sastāda aptuveni 5000 īpatņu, ap 1000 tiek turēti nebrīvē. Sugas izplatības areāls ir ļoti sadrumstalots un fragmentārs, tas sastopams nelielās, izolētās teritorijās, sākot ar Indijas un Ķīnas rietumiem un beidzot ar Dienvidaustrumāziju austrumos. Izolēta populācija ir Piejūras novadā, Krievijā.

Latvijā jaunas sēņu sugas tiek atrastas ne tikai mežos, bet arī Rīgas parkos un dārzos. 2016. gada 27. septembrī Dabas muzeja darbinieces, dodoties cauri Esplanādei, apstādījumos pamanīja liela izmēra cepurīšu sēnes. Tās auga nelielā grupā starp košumkrūmiem uz augsnes mulčēšanai izmantotās šķeldas. Muzeja mikologi noskaidroja, ka tā ir krokgredzena virpainīte Stropharia rugosoannulata, kas Latvijā līdz šim nebija konstatēta.  Šķelda dobju mulčēšanai iegūta, apzāģējot Rīgas parku kokus, daļa koksnes iegūta arī rekultivējot Purvciema izgāztuvi. Iespējams, sēņu atliekas no restorāna vai lielveikala nokļuvušas izgāztuvē un no turienes kopā ar šķeldu Esplanādē, bet, varbūt, to sporas vai sēņotne ienākusi kopā ar stādiem, ceļotāju apaviem  vai kā citādi.

Jaunai krokgredzena virpainītes sēnei raksturīga gandrīz  balta, vēlāk sarkanbrūna krāsa. Tai ir līdz 20 cm plata cepurīte (zemākā temperatūrā arī lielākas cepurītes mēdz būt baltas). Sēnes lapiņas sākumā ir pelēkas, vēlāk tumši violetbrūnas.  Uz kātiņa ir krokains gredzens. Šīs virpainītes ir garšīgas un vērtīgas ēdamās sēnes, kuras daudzviet pasaulē audzē pārtikai. Eiropā šī suga savvaļā tik pat kā nav sastopama.

Sēnes latviskais nosaukums radīts, latviskojot latīņu nosaukumu. Angliski sēni sauc: wine cap stropharia, "garden giant", burgundy mushroom,  king stropharia  un pat godzilla mushroom.  Savukārt japāņi šo sēni dēvē par  saketsubatake.  

Ar šo sēni saistās vēl kāds interesants fakts. Sēnes hifām augsnē ir dzeloņaini izaugumi – akantocīti. Ar to palīdzību sēnes spēj ķert un nogalināt  augsnē dzīvojošus sīkus, mikroskopiskus tārpus – nematodes. 

2016. gada septembrī atrastā sēne izkaltēta un ievietota muzeja pamatkrājumā. Tai ir izgatavota mulāža, kas ir palīgkrājuma materiāls un nereti tiek izmantota nodarbībās vai eksponēta izstādēs. 

Muzeja krājumā glabājas attēlā redzamais ziemeļbrieža rags, tas atrasts Odzienā un ir labi saglabājies. Raga vecums ir aptuveni 11 tūkstoši gadu.

Pēdējais segledājs Latvijas teritorijā izzuda pirms 12–14 tūkstošiem gadu. Ledum kūstot, mūsu teritorija atklājās kā nelīdzena morēnu pauguru ainava ar lieliem ezeriem.  Parādījās tundras augājs ar raksturīgiem ziemeļu augiem – pundurbērziem, ziemeļu vītoliem un kārkliem, grīšļiem un citiem tundras augiem. 

Viena no raksturīgākajām vēlā ledus laikmeta dzīvnieku sugām bija ziemeļbriedis. Ziemeļbrieži apdzīvoja pieledāja apgabalus un sekoja ledājam, kas atkāpās uz ziemeļiem. Par ziemeļbriežu klātbūtni Latvijas teritorijā liecina daudzie fosīlo atlieku  atradumi  – gan ragi, gan skeleta daļas ir atrastas Lielupes krastos, Nītaurē, Odzienā un Lubānā. 

Latvijas Dabas muzeja Botāniskajā krājumā ir daudzi zinātniski vērtīgi herbāriji. Viens no tiem – Rosa tesquicola Dubovik herbārijs.

Ar ko gan šis Ukrainā ievāktais materiāls ir tik īpašs?

Atbilde meklējama sugas zinātniskajā nosaukumā – vārds „Dubovik” ir tā zinātnieka uzvārds, kas pirmais publicēja šīs sugas zinātnisko aprakstu (1966. gadā). Būtiski, ka tieši šo rozes zariņu, kas glabājas muzeja krājumā, ir ievācis tas pats pētnieks 1964. gadā Ukrainā. Kas to var zināt, varbūt tieši šī zariņa īpašības ir aprakstītas sugas apraksta publikācijā? 

Malakoloģiskajā krājumā kopumā glabājas ap 16000 eksemplāru. Mazais punktgliemezis ir vismazākais objekts Latvijas Dabas muzeja malakoloģiskā krājumā. Šī sauszemes gliemeža čaula ir tikai 1 mm liela.

Lai arī mazais punktgliemezis ir sastopams arī pie mums, dabā to ir grūti atrast.

Malakoloģiskā krājuma priekšmeti, kas ir mazāki par 1 cm muzejā glabās stikla stobriņos un nav paredzēti publiskai apskatei. Lielākus objektus var apskatīt ekspozīcijā „Dzīvība jūrās no ziemeļiem līdz dienvidiem”.

Latvijas Dabas muzejā glabājas divi lidvāveres Pteromys volans izbāžņi. Viens no tiem būs apskatāms topošajā Zooloģijas ekspozīcijā, ko plānots atklāt 2020. gada rudenī. Attēlā redzamais eksponāts iegūts 19./20. gs. mijā Vidzemē, Koknesē, no mācītāja Pohta. 

Lidvāveres apdzīvo mežus, kuros aug egles un lapkoki, it sevišķi vecas vai vidēji vecas, dobumainas apses. Vēsturiski lidvāvere Latvijā bija sastopama visā teritorijā, 20. gs. beigās — vairs tikai tikai mūsu valsts ziemaļaustrumdaļā. Kopš 2013. gada tiek uzskatīts, ka suga Latvijā vairs nav sastopama.
Tuvākās  šīs sugas populācijas ir Igaunijā, Krievijā un Baltkrievijā.
 

Latvijas Dabas muzeja krājums ik gadu tiek papildināts ar vairākiem tūkstošiem priekšmetu. Veidi, kā jauni krājuma priekšmeti nonāk muzejā ir dažādi, viens no tiem ir vistiešāk saistīts ar apmeklētājiem un konsultāciju saņēmējiem.

Muzeja dabas zinātņu speciālisti ik dienu palīdz noteikt dazādus augus, sēnes, dzīvniekus, iežus un minerālus. Apmeklētājus speciālisti konsultē gan klātienē, gan neklātienē (ar epastā atsūtītu vai sociālajos tīklos ievietotu fotogrāfiju palīdzību).

Šīs neparastās sēnes Climacodon pulcherrimus fotogrāfija jūlijā tika ievietota sociālajos tīklos, kur tai uzmanību pievērsa muzeja mikoloģe Diāna Meiere. Sēne ir liela un izteiksmīga, tomēr dabā nebija redzēta. Pēc muzeja mikoloģes aicinājuma dažu stundu laikā atradēja sēni nogādāja speciālistei.

Pēc sēnes izpētes, atklājās, ka tā ir jauna suga Latvijas sēņu sarakstos – adateņu grupas sēne Climacodon pulcherrimus. Latviešu valodā tās nosaukums varētu būt krāšņā klimakodone.

Šīs sēnes aug uz lapu koku koksnes, visbiežak – tropu un subtropu zonā. Eiropā tā sastopama Vidusjūras piekrastē un paretam arī citur. Pazīt sēni var pēc sarainās dzeltenoranžās augšpuses un pagarajām gaišajām adatiņām apakšpusē.

Vēlāk noskaidrots, ka šīs sugas sēnes fotogrāfija pirms dažām nedēļām ir ievietota dabas novērojumu portālā dabasdati.lv, līdz ar to Latvijā tagad zināmas divas šīs sēnes atradnes. 

Sēne tika izžāvēta, no tās iegūts sporu birumraksts un drīzumā tā tiks pievienota muzeja krājuma sēņu kolekcijai (fungārijam).

Latvijas Dabas muzeja krājumā glabājas gandrīz divdesmit aizsargajamās mieturu hidrillas herbāriji.

Mieturu hidrilla Hydrilla verticillata ir sastopama galvenokārt Latvijas austrumu daļā. Tā aug ezeru ūdenī, ar saknēm piestiprinoties pie substrāta. Sugu var viegli pazīt pēc zobainām lapu malām. Mieturu hidrilla Latvijā zied reti, nav konstatēti augi ar vīrišķajiem ziediem. Paplašinoties ūdeņu pētījumiem tiek konstatētas aizvien jaunas šīs sugas atradnes. Tomēr neskatoties uz to, suga joprojām ir apdraudēta, jo aizaugot ezeriem tā var zaudēt konkurences cīņā citām, agresīvākām augu sugām.

Latvijas Dabas muzeja krājumā glabājas ļoti retu augu herbāriji. Tajā atrodami arī tādi priekšmeti, kuru atradnes laika gaitā ir izzudušas. Viens no šādiem herbārijiem ir ozollapu embotiņa herbārijs. 

Šis krājuma priekšmets – ozollapu embotiņš – Latvijā savvaļā konstatēts tikai vienu reizi – 19. gs. Koknesē, Daugavas ielejā uz kaļķainas nogāzes. Diemžēl, mainoties Daugavas līmenim pēc Pļaviņu HES būvniecības, šī sugas atradne tika iznīcināta. 

Ozollapu embotiņš ir neliels, daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs ar bāli violetiem ziediem. Tas ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 0. (nulles) kategorijā. 

Lai arī 2009. gadā Daugavpilī atrasta plaša ozollapu embotiņu audze dzelzceļa tuvumā, tiek uzskatīts, ka šajā vietā tas savvaļā nokļuvis kā dārzbēglis, jo nereti tiek kultivēts mazdārziņos

Latvijas Dabas muzeja krājumā glabājas herbāriji, kuru ievākšanas laiks datējams ar 19. gs. beigām. Viens no šādiem eksemplāriem ir suņu rozes herbārijs, ko ievācis un noteicis pirmais latviešu botāniķis Jānis Ilsters (1851–1889).

Suņu roze aug skrajos mežos, mežmalās, krūmājos. Latvijā sastopama galvenokārt valsts rietumdaļā. Rožu selekcijā  nereti tiek izmantota kā potcelms, tādēļ bieži dārzniecību tuvumā atrodamas plašas suņu rozes audzes. Suņu rozes augļus – riekstiņu kopaugļus – bieži izmanto tautas medicīnā vitamīnu dzēriena pagatavošanai.

Sarunvalodā suņu rozi un citas savvaļas rozes tiek sauktas par mežrozītēm, meža rozēm.

Jānis Ilsters sastādījis pirmās botānikas mācību grāmatas latviešu valodā, botānikas terminoloģijas aizsācējs un zinātnisko rakstu autors. Jānis Ilsters bijis arī aizrautīgs daiļdārznieks, izcils pedagogs un novadpētnieks.  Dabas muzeja krājumā glabājas 137 Jāņa Ilstera ievākto augu herbāriji.

No 15. jūlija līdz 19. jūlijam aicinām apmeklēt izstādi ''Rozes 2020''.

Latvijas Dabas muzeja krājumā nozīmīgu daļu no minerālu un iežu krājumiem veido Jauno ģeologu pulciņa audzēkņu vākumi. To skaits muzeja kolekcijās ir vairāk nekā 1000 krājuma vienību. Vērtīgie minerāli un ieži ievākti pārgājienu un ekspedīciju laikā, galvenokārt no 1952. līdz 1986. gadam Dienvidurālos, Karpatos, Karēlijā, Kolas pussalā, Igaunijā, Sanktpēterburgā, Novgorodā, Ahtalā, Daškesānā, kā arī Latvijā. 

No tālajām ekspedīcijām muzeja krājums papildināts ar skaistiem minerāliem – andradītiem, magnetītiem, grosulāriem, eritrīniem, barītiem, epidotiem u.c. No Latvijas iežiem kolekcijās ir dolomīti un ģipši no Saulkalnes, Sauriešiem, Lielvārdes (Oliņkalna), Kokneses (Pērses). Šodien šīs vietas ir grūti apskatāmas un tur atrodamie derīgie izrakteņi ir būtiski izsmelti.  

Jauno ģeologu pulciņš Latvijas Dabas muzejā darbojas kopš 1952. gada. Pulciņu ir vadījuši tādi sabiedrībā plaši pazīstami ģeologi kā: E. Grīnbergs, V. Sorokins un V. Grāvītis. Viņi savā laikā ir daudz darījuši ģeoloģijas zinātņu popularizēšanā jauniešu vidū.

Jauno ģeologu pulciņā bērniem interesantā veidā tiek izskaidroti dažādie ģeoloģiskie procesi dabā, viņi iemācās atpazī izplatītākos iežus un minerālus un veido savas kolekcijas.  

Vairāk par Jauno ģeologu pulciņu un citiem muzejā notiekošajiem pulciņiem iespējams lasīt mājaslapas sadaļā „Pulciņi sadarbībā ar RJTC”.

Latvijas Dabas muzeja krājumā glabājas vairākas figūriņas, kas izgatavotas no melnkoku dzimtas Ebenaceae koku koksnes. 

Izteiksmīgās figūras muzejā nonākušas pēc to konfiscēšanas muitā. Melnkoku dzimtas koki iekļauti Vašingtonas konvencijā, jeb Konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (angļu val. CITES). Šādu priekšmetu izgatavošana, tirdzniecība un transportēšana ir aizliegta. 

Latvija Vašingtonas konvenciju ratificēja 1997. gadā. Kopš tā laika muita konfiscē nelegāli iegūtus priekšmetus un preces, galvenokārt, no tūristiem. Daudzas no tām nonāk Latvijas Dabas muzejā, kur to ekspertīzi veic muzeja speciālisti. Neliela daļa no konfiscētajām mantām paliek muzejā izglītības un zinātnes nolūkiem. 

Interesanti: melnkoku dzimtā atrodas mums pazīstamie augļu koki hurmas.

Kohēzijas fonda projekta „Valsts vides monitoringa programmu un kontroles sistēmas attīstība un sabiedrības līdzdalības veicināšana, pilnveidojot nacionālas nozīmes vides informācijas un izglītības centru infrastruktūru” (Nr. 5.4.2.2/17/I/002) ietvaros uzsākta jaunas ekspozīcijas „CITES” izveide.

Jauno ekspozīciju par Vašingtonas jeb CITES (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora) konvenciju, tajā iekļautajām aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām, t.sk. arī Latvijā, un biežāk pārvadātajiem nelegāli iegūtajiem priekšmetiem, piemēram, austrumu medicīnas preparātiem, krokodilādas un čūskādas izstrādājumiem, kažokādām, koraļļiem, gliemežvākiem, medību trofejām u.c.  plānots atvērt 2020. gada izskaņā. 

Skudras pieder pie plēvspārņu kārtas, dzēlējplēvspārņu apakškārtas. Daļai no skudru sugām ir dzelonis, līdzīgi kā arī plēvspārņu kārtā piederošajām bitēm, kamenēm, lapsenēm. Daļai skudru, piemēram, mežmalās kupolveida pūžņos apdzīvojošām mežskudrām (Formica), šāda dzeloņa nav.

Dzēlējskudras, tautā sauktas par mīzenēm, ir skudras, kuras pieder pie ģints Myrmica. Šīm sugām ir dzelonis, kuru tās izmanto aizsargājoties pret cilvēku un lieliem dzīvniekiem. Visaktīvākā dzēlēja ir bieži sastopamā rudā dzēlējskudra Myrmica rubra.

Tā dzīvo gan skrajos mežos, gan lauksaimniecības zemēs, gan cilvēka koptās teritorijās, arī pļavās ar garu zāli. Mežos parasti tā veido pūžņus zem zemes vai augsnē pie kritušiem kokiem, daļēji izmantojot arī vietu zem mizas. Savukārt aizaugušās pļavās tā ligzdas veido kā mazus, līdz 25 cm augstus, uzkalniņus.

Mīzenes nosaukums plaši izskan Latvijas kultūras kanonā esošajā filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

Šogad Latvijas Dabas muzejā tiek uzsākts darbs pie ķērpju herbārija kolekcijas izveides, Islandes cetrārijas herbārijs ir viens no pirmajiem šīs kolekcijas priekšmetiem.

Islandes cetrārija ir ķērpis. Tās organismu veido aļģu šūnas un sēņu hifas. Tā kā sēnes cetrārijas organismā ir  daudz vairāk nekā aļģes, mūsdienās ķērpjus klasificē atbilstoši to organismā esošajai sēnei. Cetrārijas ir radnieciskas askusēnēm, piemēram, bisītēm, lāčpurniem, agrenēm.

Islandes cetrārija aug skujkoku, galvenokārt priežu mežu zemsedzē. Cetrārijas labprāt aug smilšainā, nabadzīgā augsnē. Ja palielinās barības vielu daudzums, tās nespēj konkurēt ar ātri augošajām sūnām un augiem, tādēļ tās sastopamība Latvijā samazinās. Dabisks faktors, kas nodrošina priežu mežu zemsedzes atjaunošanos un piemērotu dzīvesvietu Islandes cetrārijai, ir uguns. Ugunsgrēku laikā sadeg sūnas, nobiras, mazās eglītes, notiek organisko vielu mineralizēšanās. Lielās priedes no uguns pasargā biezā miza.

Islandes cetrāriju izmanto ārtsniecībā. No tās izgatavo pretklepus tējas, sīrupus un sūkājamās tabletes. Tajā esošās aktīvās vielas stimulē organismu un palīdz pretoties noteiktām slimībām. 

Šogad ir entomologa un muzeja kādreizējā darbinieka Mihaila Stiprā 115 gadu jubileja.

Mihaila Stiprā vākumi veido nozīmīgu daļu no Latvijas Dabas muzeja kukaiņu kolekcijas. Tā sastāv no izplākšņotā materiāla, ar vairāk nekā 5 000 vienībām, un neizplākšņotā materiāla ar vairāk nekā 6000 vienībām, kas atrodas uz vates matracīšiem.

Entomologa interešu lokā galvenokārt bija vaboles, īpaši – skrejvaboles. Tās veido šīs kolekcijas lielāko daļu. Pētot skrejvaboļu bioloģiju, Mihails Stiprais nebrīvē audzēja dažas to sugas.

Mihaila Stiprā veidotās kolekcijas materiāls pamatā ievākts Latvijā, nedaudz arī ekspedīcijās bijušās PSRS teritorijā, kā arī iegūts apmaiņā ar ārzemju kolēģiem.
Būdams daudzpusīgs entomologs, viņš papildināja muzeja krājumu arī ar citām kukaiņu grupām – tauriņiem, skudrām, mušām, blaktīm u.c.

Interese par entomoloģiju Mihailam Stiprajam bija tik aizrautīga, ka savu darbu viņš turpināja pat kara gados. Kolekcijā ir atrodamas etiķetes ar norādēm uz 1942., 1943. un 1944. gadu.

Pēckara gados, kad bija entomoloģisko adatu deficīts, Mihails Stiprais atrada oriģinālu risinājumu – viņš, plākšņojot savākto materiālu, to pielīmēja uz biezāka papīra ar cukursīrupu un ievietoja tukšās papirosu kārbās. Šādas kārbas muzeja krājumā ir vairāk nekā 400.

Mihaila Stiprā veidotā kolekcija izceļas ar izplākšņotā materiāla kvalitāti un precizitāti. 

Vairāk par Mihailu Stipro iespējams lasīt sadaļā Iepazīsti muzeja personības.

Muzeja zooloģiskā krājuma Zīdītāju kolekcijā (aptuveni 600 priekšmetu), formalīna šķidrumā ievietots, glabājas finvaļa (Balaenoptera physalus) acs ābols. Tā izmērs ir 10x10 centimetri. 

Šo finvaļa acs ābolu kā dāvinājumu Latvijas Dabas muzejs saņēma no akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēla – fiziķa Paula Stradiņa. 

Acs ābols ir no finvaļa, kas 1976. gada 12. augustā tika izskalots Rīgas jūras līcī pie Kauguriem. Tā identificēšanā tolaik piedalījās Latvijas Dabas muzeja speciālisti – Igors Stolbovs un Anatolijs Beļajevs. Tiek pieņemts, ka finvalis gājis bojā sadursmē ar kuģi un ticis izskalots pludmalē uz sēkļa.

Finvalis ir otrs lielākais valis pasaulē un tā ieklīšana Baltijas jūrā ir ļoti reta parādība.

Latvijas Dabas muzeja krājumā atrodami arī tādi herbāriji, kuru sugas mūsdienās pieskaitāmas pie izzudušām vai ļoti reti sastopamām. Viens no tādiem eksemplāriem ir lauka kokaļa (Agrostemma githago) herbārijs.

Gan Latvijā, gan visā Eiropā pēdējos gadu desmitos izzudušas vai uz izzušanas robežas nonākušas samērā daudzas agrāk plaši izplatītas un pat grūti apkarojamas nezāļu sugas, lauka kokalis tam ir spilgts piemērs. Latvijā lauku kokalis vēl 20.gs. 20. un 30. gados bija samērā plaši izplatīts Zemgales kviešu sējumos. Strauji kokaļa izplatība samazinājās, attīstoties un mainoties saimniekošanas veidam. Nezāļu pazušana  no tīrumiem ir saistīta ar pastipirnātu sēklas materiāla tīrīšanu, intensīvu augsnes apstrādāšanu un herbicīdu lietošanu.
Botāniķu vidū domas par to, vai lauka kokalis izzudis pavisam no Latvijas floras, vai tas sastopams ļoti reti, dalās. Skaidrs, ka tā izplatība pēdējo demitgažu laikā ir būtiski mazinājusies.

Plaši par nezāļu aizsardzības nepieciešamību diskutē dažādās botāniķu biedrībās un zinātniskajās institūcijās  visā pasaulē. Nezāļu sugu saglabāšanai neder īpaši aizsargājamo teritoriju veidošana, jo šie augi sastopami tikai tīrumos vai dārzos. Pēdējos gados Latvijā dārznieku vidū populāra kļuvusi savvaļas pļavas augu sēšana piemājas dārzos. Sēklu maisījumos atrodamas arī lauka kokaļa sēklas.

Katru gadu 22. maijā tiek atzīmēta Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības diena. Arī tīrumu un dārzu nezāles ir neatņemama savvaļas floras un bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa.
 

Latvijas Dabas muzejā atrodas bagātīga vidējās juras Kelovejas stāva gliemju kalcīta un aragonīta čaulu kolekcija. Saglabājušās fosilijas paplašina priekšstatus par senatnē Latvijas teritorijā mītušajiem dzīvajiem organismiem.

Juras periodā, pirms 165 miljoniem gadu, Pasaules okeāna līmenis cēlās un Latvijas teritorijā izveidojās sekla un silta jūra. To apdzīvoja tropiskai jūrai raksturīgi dzīvnieki, kā piemēram, gliemenes, gliemeži, amonīti, jūras eži, haizivis un jūras rāpuļi. 

Juras perioda nogulumi saglabājušies Kurzemes dienvidrietumu daļā. 
 

Latvijas Dabas muzeja krājumā ir atrodami aptuveni 200 smilšbišu eksemplāru. Lielākā daļa no esošā krājuma vienībām ir ievāktas pagājušā gadsimta pirmajā pusē, vecākie eksemplāri datēti ar 1927. gadu, kad Latvijā darbojās entomologs V.Grīnvalds (W.Grünwaldt). Šobrīd muzejā norisinās darbs pie smilšbišu kolekcijas sakārtošanas un papildināšanas.

Iespējams tikai retais zina, ka Latvijā ir aptuveni 300 dažādu bišu sugu (Apoidea virsdzimta). Smilšbišu dzimta (Andrenidae) ir viena no sugām bagātākajām – ar aptuveni 60 Latvijā konstatētām sugām. Tās reizēm mēdz dēvēt par vientuļajām bitēm, jo tās neveido milzīgus pūžņus kā mums labi zināmās medus bites, bet katra mātīte rūpējas par savu, atsevišķu ligzdu, kas parasti atrodas smilšainā vai irdenā augsnē izraktas aliņas galā. Taču piemērotās vietās var veidoties lielākas smilšbišu kolonijas ar vairāku desmitu īpatņu aliņām nelielā platībā. Daļa sugu ir aktīvas agrā pavasarī jau no marta beigām, taču lielākā smilšbišu aktivitāte ir novērojama tieši maijā un jūnijā. Smilšbites ir nozīmīgas augu apputeksnētājas.

Video redzamas apdzīvotas smilšbišu alas un smilšbites Andrena vaga mātīte, kas tikai uzsākusi rakt alu. Redzamais ir tipisks biotops šai sugai – smilšains, retiem augiem klāts laukumiņš zālienā. Nereti tās sastopamas tiešā apdzīvotu vietu tuvumā – pat pilsētu parkos un tml. vietās. Smilšbitēm ir raksturīgs dzimumu dimorfisms – mātītes un tēviņi izskatās krasi atšķirīgi. Mātītes ir lielākas, druknākas, biezāku krūšu apmatojumu, tēviņi savukārt slaidāki, retāku apmatojumu un garākiem taustekļiem (antenām).

Latvijas Dabas muzejā krājumā glabājas vairāki krāšņākās Latvijas savvaļas orhidejas – dzeltenās dzegužkurpītes (Cypripedium calceolus) herbāriji.  

Dzegužkurpītes zieda īpatnējā uzbūve un izskats pievilina kukaiņus, nodrošinot svešapputi. Kukainis lido uz dzegužkurpīti meklēdams nektāru, taču tā ziedā nav. Kurpjveidīgās zieda lūpas iekšpusē atrodas dziedzermatiņi, kas izdala smaržīgu, eļļainu šķidrumu. Kukainis, meklēdams nektāru, ielien dzegužkurpītes ziedā. Lai no zieda izkļūtu, kukainim nākas piespiesties drīksnai, tur atstājot no cita zieda atnestos putekšņus un notiek apputeksnēšanās. Lienot tālāk caur šauro atveri, kukainim uz muguras nobirst putekšņi, ko tālāk tas aiznes uz citu dzegužkurpīti. 

Pēc apputeksnēšanās dzegužkurpītei izveidojas auglis – pogaļa. Katrā auglī nogatavojas ļoti daudz sīkiem putekļiem līdzīgas sēklas. Pēc izsēšanās dzegužkurpītes sēklas vairākus gadus pavada zem zemes. Tikai ceturtajā gadā pēc izsēšanās izaug pirmā lapa. Dzegužkurpītes saknēs ieaug mikorizas sēne, kas palīdz uzsūkt ūdeni un barības vielas no augsnes. Dzegužkurpīte uzzied tikai 15–17 gadus pēc izsēšanās. 

Dzegužkurpīte sastopama auglīgos mežos, mežmalās, mežu pļavās, galvenokārt, kaļķainās augsnēs. 

Dzeltenā dzegužkurpīte ir daudzgadīgs, īpaši aizsargājams orhideju dzimtas lakstaugs. Tā ierakstīta  MK noteikumos Nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”, Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 2.kategorijā.

Diemžēl mūsdienās vislielākais dzegužkurpīšu apdraudējums ir cilvēku negausība un vēlme to izrakt, lai ieaudzētu savā dārzā.

Latvijas Dabas muzeja krājumā atrodami Latvijā varenākās kosas – lielās kosas Equisetum telmateia herbāriji. 

Kosas var uzskatīt par reliktiem augiem. Uz zemeslodes tās bija sastopamas jau pirms daudziem tūkstošiem un pat miljoniem gadu. Daudzas no tām bija vairākus metrus garas, sasniedzot pat 30 m garumu. 

Lielā kosa ir vasarzaļš, liels kosu dzimtas sporaugs.  Pavasarī no tā sakneņiem izaug brūngans fertilais, jeb auglīgais dzinums. Tā uzdevums ir nogatavināt un izsēt sporas. Pēc sporu izsēšanās auglīgie dzinumi atmirst. To vietā izaug  zaļi neauglīgie jeb sterilie dzinumi, kuru garums var sasniegt divus metrus. Botāniķu novērojumi liecina, ka lielā kosa katru gadu veido sporas, taču tās izplatības areāls nepaplašinās.  

Ilgus gadus Latvijā bija zināma tikai viena atradne avoksnainā vietā pie Ventas upes, ko 1895. gadā atklāja vācbaltu botāniķis Karls Reinholds Kupfers (1872-1935).  Pateicoties Dabas skaitīšanas projektam, pēdējos pāris gados dabas eksperti uzgājuši vēl divas lielās kosas atradnes.
Latvijā savvaļā sastopamas 13 kosu sugas. 

Milzu apaļpūpēdis Calvatia gigantea ir pūpēžu sēne ar vislielākajiem augļķermeņiem. Apaļpūpēži ir bieži sastopami, tomēr muzeja krājumā šī sēne ievākta tikai vienu reizi – 1986. gadā, kad to uz muzeju atnesis Tērvetes skolnieks Ints Ašmanis.

Muzeja krājumā ir ievākts un tiek glabāts viens milzu apaļpūpēža eksemplārs, kas izskaidrojams gan ar lielo priekšmeta izmēru, gan sarežģīto žāvēšanas procesu. Turklāt šo sēni ļoti viegli var pazīt un to ne ar ko citu sajaukt nevar. Tāpēc ziņas par atradumiem ir ticamas arī bez to ievākšanas.

Kad sporas nogatavojas, pūpēži saplaisā, plaisas  palīdz izsēt sporas. Dažām sugām veidojas viena atvere, dažām virsma saplaisā krustām–šķērsām, kā piemēram, apaļpūpēdim. 

Ferdinands Štolls (Ferdinand Erdmann Stoll, 1874-1966) no 1904. līdz 1922. gadam strādāja par Rīgas Dabas pētnieku biedrības muzeja konservatoru, 20.gs. sākumā viņš būtiski papildināja muzeja ornitoloģisko kolekciju, aktīvi vācot putnu olas muzeja kolekcijas papildināšanai. Mūsdienās Latvijas Dabas muzejā glabājas viņa vāktā putnu olu kolekcija ar kopumā 2757 eksemplāriem. Tās savulaik vāktas gan Latvijas, gan Igaunijas teritorijā, kur no 1906. līdz 1913. gadam Ferdinands Štolls aktīvi darbojās Sāmsalas faunas pētīšanā. 

Krājuma skapī ir Ferdinanda Štolla veidotā olu kolekcija glabājas 20 atvilktnēs. Katrā atvilktnē no dažiem desmitiem līdz vairākiem simtiem olu. Olas glabājas tumsā, lai tās nezaudētu savu krāsu.

Kolekcijā atrodamas 1908. gadā Ķengaragā (Rīgā) ievāktās krauķa (Corvus frugileus) olas (2 gab), kas ir pirmais pierādītais šīs sugas ligzdošanas gadījums Latvijā.

Mūsdienās savvaļas putnu olu vākšana ir aizliegta!

Viena no vērtīgākajām un senākajām ģeoloģiskā krājuma kolekcijām ir Nikolausa fon Himzela (Nikolaus von Himsel, 1729–1764) minerālu kolekcija. Daži desmiti minerālu no tās ir apskatāmi Mineraloģijas ekspozīcijā. 

Nikolauss fon Himzels (Nikolaus von Himsel) bija baltvācu izcelsmes Rīgas ārsts, bibliofils un kolekcionārs, kurš dzimis 1729. gadā Rīgas pilsētas ārsta Joahima Gebharda Himzela ģimenē. Viņš mācījās Rīgas Domskolā līdz 1747. gadam un studēja medicīnu Kēnigsbergas un Getingenes universitātēs. Pēc studiju beigšanas Nikolauss fon Himzels devās piecu gadu ilgā ceļojumā pa Eiropas valstīm, kur pirka grāmatas, mākslas darbus un vāca dabas priekšmetus. Atgriežoties Rīgā, viņš strādāja par pilsētas ārstu. N. Himzels nomira 1764. gadā. 

Pildot dēla novēlējumu, viņa māte kolekcijas uzdāvināja Rīgas pilsētai. 1773. gadā šīs kolekcijas izstādīja publiskai apskatei Anatomijas teātra telpās Kalēju ielā. Telpu nosauca par Himzela kabinetu, bet vēlāk to pārdēvēja par Himzela muzeju. 

1860. gadā Himzela muzeja dabaszinātniskās kolekcijas tika nodotas Rīgas Dabas pētnieku biedrības (Naturforscher-Verein zu Riga) muzejam, kas ir tiešs pašreizējā Latvijas Dabas muzeja priekštecis. Šajās kolekcijās bija 1368 minerālu paraugi, kas vairākkārt pārsniedza Rīgas Dabas pētnieku biedrības minerālu daudzumu. Šobrīd Latvijas Dabas muzeja speciālistiem ir izdevies identificēt vairāk nekā 700 Himzela muzeja naturālijas. 

Latvijas Dabas muzeja entomoloģiskā krājuma skudru kolekcijā ir vairāk nekā 4000 eksemplāru, kas galvenokārt ir ievākti Latvijā. Kolekcijas vecākais eksemplārs ir no 1918. gada, bet tās kodolu veido J. Muskara (20. gs. 30. tie gadi), M. Stiprā (20. gs. otrā puse) un J. Dreimaņa (21. gs.) vāktie paraugi. 

Skudru dzimta (Formicidae) ir viena no visvieglāk atpazīstamajām un izplatītākajām kukaiņu dzimtām. Skudras ir nelielas (visbiežāk 2–10 mm garas), tām ir sešas kājas. Skudras dzīvo lielās, labi organizētās kolonijās. 

Pazīstamākās Latvijā sastopamās skudras ir mežmalās redzamās mežskudras, kas veido kupoliem līdzīgus pūžņus. Šogad ziema bija silta un mežskudras pamodās jau marta sākumā, kad tās sāka pulcēties uz saviem pūžņiem, tomēr atgriežoties vēsākam laikam tās atkal kļuva neaktīvas, kas ir tipiska to uzvedība.

Milzu skropstzvaigzne Geastrum melanocephalum ir Latvijas lielākā zemeszvaigzne. Sākumā jebkura zemeszvaigzne  izskatās kā pūpēdis, bet pieaugot tās apvalks saplīst un atveroties sadalās daivās, tā piešķirot šai sēnei zvaigžņveidīgu izskatu.

Atšķirībā no citām zemeszvaigznēm, milzu skropstzvaigznei saplīst abi apvalki, atsedzot kailu, ar putošu sporu masu klātu lodīti. 
Pirmo reizi Latvijā Inčukalna apkārtnē to 1968. gadā atradis Vilis Lūkins, bet 1984. gadā Raiskuma apkārtnē — Rudīte Limbēna.

Sēne tikusi uzskatīta par ļoti retu un pat izzudušu, tādēļ tā ierakstīta Sarkanās grāmatas 0. kategorijā un Aizsargājamo sugu sarakstā. Taču 2012. gadā šo retumu Ziepniekkalna apkārtnē atradis Sergejs Vedjanovs un nodevis glabāšanā Dabas muzeja kolekcijā. Līdz šim tas ir vienīgais eksemplārs muzeja krājumā. Tajā pašā gadā skropstzvaigzne atrasta arī Mangaļsalā (atradējs Uģis Piterāns).

Aleksandra Šulca (22.11.1911.–08.11.1987.)  adventīvo augu kolekcija ir ievākta 20. gs. 60. gados. Tā ir viena no vērtīgākajām kolekcijām Latvijas Dabas muzeja botāniskajā krājumā.

A. Šulca augu herbārijos atrodami ļoti reti adventīvie augi, kas Latvijā konstatēti tikai vienu vai dažas reizes.  Pārsvarā tie ievākti atmatās, ruderālās vietās vai dzelzceļa tuvumā, vairums – Šķirotavas stacijā, kur 20. gs. 60. gados notika vilcienu sastāvu komplektēšana. Liela daļa vilcienu sastāvu pie mums ienāca no Vidusāzijas, kas sekmēja dažādu austrumu apgabalu augu iesēšanos dzelzceļa tuvumā. Arī mūsdienās daudzi adventīvie augi atrodami līdzās dzelzceļam. 

A. Šulcs pētījis ne tikai nejauši pie mums nonākušos jeb adventīvos augus, bet arī devis nopietnu ieguldījumu Latvijas tauriņu izpētē. Ilgus gadus bijis Latvijas Dabas muzeja Entomoloģijas nodaļas vadītājs. Ekspedīcijās A. Šulcs devās kopā ar dēlu Ivaru Šulcu, kurš palīdzēja tēvam ievākt materiālus muzeja krājumam un šodien ir atpazīstams tauriņu pētnieks Latvijā.

 A. Šulca herbāriji, sava izmēra dēļ, glabājas lielās finiera kastēs. Daļa iepakoti dažādās Padomju laika avīzēs, kas ir interesants laikmeta atribūts. 

Toverīšu sarkosoma Sarcosoma globosum Latvijā ilgu laiku skaitījusies reti sastopama, tādēļ iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā. Muzeja krājumam  šī sēne līdz šim ievākta četras reizes – divreiz Tukuma novada Tumes pagastā, pa reizei no Zemītes un Alūksnes apkārtnes.  

Latvijas Dabas muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 8000 sēņu eksikātu un mulāžu. Ik gadu krājums tiek papildināts ar aptuveni 200 vienībām. 

Toverīšu sarkosoma aug agri pavasarī, kūstot sniegam, retāk arī rudenī. To iespējams atrast  mitros skuju koku mežos – sūnās un egļu skujās.  Sēnes augļķermeņi atgādina mazas brūnas muciņas, kas pildītas ar pelēku želejveida masu.

Pēdējo gadu laikā šī sēne tiek atrasta arvien biežāk, kopš 2012. gada dažādās Latvijas vietās gandrīz ik pavasari ir uzieta vismaz viena jauna atradne. Šogad, pateicoties siltajam laikam, jau februārī esam saņēmuši ziņu par jaunu un ļoti bagātīgu (vairāk nekā 100 augļķermeņu) atradni Rēzeknes apkārtnē.

Iespējams, ka šī sēne nemaz tik reta nav. Vienkārši tā nav pietiekoši meklēta un līdz ar to arī nav atrasta. Pirmām kārtām, reti kurš sēņotājs vai vienkārši ceļotājs klaiņo pa mitriem, veciem mežiem sniega kušanas laikā, līdz ar to iespējas atrast šo sēni ir nelielas. Otrkārt, sēne ir grūti ieraugāma, tā ir meža zemsedzes krāsā un tikai nedaudz paceļas virs substrāta. 

Šogad laika apstākļi īpaši piemēroti sēnes augšanai. Par saviem atradumiem lūdzam ziņot un iesūtīt fotogrāfijas  info@ldm.gov.lv. 

Latvijas Dabas muzeja ģeoloģiskajā krājumā šobrīd ir iekļautas vairāk nekā 600 dzintara vienības, no tām smagākais dzintars sver 1,7 kg. Šis dzintars 2010. gadā tika iegādāts no dzintara apstrādes meistara Harija Jākobsona. Pirmās ziņas par minēto dzintaru ir no 1949. gada, kad to Liepājā pārdevis kāds padomju kara jūrnieks. Tā kā pircēja naudas līdzekļi bijuši ierobežoti, dzintara gabals ticis nošķelts. Spriežot pēc formas, tiek pieņemts, ka tā sākotnējais svars bijis ap 3 kg. 

Pēdējo gadu laikā muzeja krājumā ievērojami papildinātas pasaules fosilo sveķu un iedzintarojumu kolekcijas.

Daži no Baltijas un pasaules dzintariem skatāmi Mineraloģijas ekspozīcijā, 2. stāvā.

Latvijas Dabas muzeja entomoloģiskajā krājumā glabājas Rīgas guberņas ģimnāzijas skolotāja Kārļa Mītela (Carl Müthel) vaboļu kolekcija.

Viņš bija viens no darbīgākajiem Baltijas vaboļu pētniekiem (koleopterologiem) 19. gs. otrajā pusē. Kārļa Mītela veidotā vaboļu kolekcija šodien ir viena no vecākajām vienas personas veidotajām kolekcijām, kas atrodama Latvijas Dabas muzeja entomoloģiskajā krājumā, un tai ir zinātniskā, vēsturiskā un muzejiskā vērtība. 

Tiek pieņemts, ka kolekcijas materiālu ir ievācis pats Kārlis Mītels, kaut gan precīzas informācijas par to nav (eksemplāru etiķetes nesatur informāciju par ievākšanas datumu un ievācēja vārdu). 

Kārļa Mītela kolekcijā pārsvarā pārstāvēta Dienvidvidzemes (Rīgas un tās apkārtnes) vaboļu fauna, tā sakārtota pēc kukaiņu sistemātikas principa. Pēc Kārļa Mītela nāves, 1922. gadā, viņa veidotā kolekcija nonāca Rīgas Dabaspētnieku biedrībā (Naturforscher-Verein zu Riga). 

Arī šodien Kārļa Mītela kolekcija tiek glabāta oriģinālajā, šim mērķim speciāli izgatavotajā bērza masīvkoka skapī, kurā izvietotas 36 kastes. Par skapja izgatavošanu vēsturiskās liecības nav saglabājušās, vien redzams, ka to rotā atturīgs, baroka laikmetam raksturīgs dekors. 

Pedagoga un vaboļu pētnieka Kārļa Mītela kolekcijas skapis.
Foto - LDM arhīvs

2019. gadā  VAS  „Latvijas Pasts” izdoto sērijas „Latvijas Dabas muzeja unikālie eksponāti”  pastmarku rotāja spīdīgā praulgrauža (Gnorimus nobilis) fotogrāfija no Kārļa Mītela vaboļu kolekcijas. 

Latvijas Dabas muzeja botāniskajā krājumā glabājas floras pētnieka Alfrēda Rasiņa (1916–1995) nezāļu sēklu paraugi, kas izgatavoti  20.gs. vidū kā mācību materiāls lauksaimniecības studentiem. 
Alfrēds Rasiņš veicis pētījumus par nezāļu izplatību Latvijā un sarakstījis daudzas grāmatas par praktisko nezāļu apkarošanu, kas pieejamas arī Latvijas Dabas muzeja bibliotēkā. 

Nezāļu sēklu paraugi ir kartona kartiņas ar auga sēklām, to attēlu palielinājumā un informāciju par attiecīgo augu un tā iespējamo apkarošanas veidu. Botāniskajā krājumā glabājas 97 kartiņas. 

 Ekspozīcijā Latvijas augi un sēnes esam izveidojuši īpašu aktivitāti par sēklām un to izplatīšanās veidiem.

Latvijas Dabas muzeja krājumā atrodamas unikālas pedagoga, ģeologa un muzeju darbinieka Jāņa Grestes veidotās kolekcijas.

Jānis Greste dzīves laikā pievērsās Latvijas zemes bagātību pētīšanai. Dabaspētnieks bija apveltīts ar spožu pedagoga talantu un neizsīkstošām darbaspējām. Savā mūžā Jānis Greste vācis daudzas kolekcijas un sācis veidot vairākus muzejus. Kad 1939. gadā Latvijā tika izveidots Zemes bagātību pētīšanas institūts, tā muzeju vadīja Jānis Greste. Vairums Zemes bagātību pētīšanas institūta krājumi pārņemti Latvijas Dabas muzejā. No tiem 70 krājuma vienības ir ievācis pats Jānis Greste. 

Jānim Grestem tuvs bija ar izglītību saistīts darbs – Zemes bagātību pētīšanas institūta muzejā viņš vadīja ekskursijas, kā arī organizēja vairāk nekā 600 derīgo izrakteņu kolekciju – mācību līdzekļu – izveidošanu un izsūtīšanu skolām. Dažas no tām glabā arī Latvijas Dabas muzejs.

Latvijas ģeoloģijas ekspozīcijā no Jāņa Grestes kolekcionētajiem materiāliem iespējams aplūkot pulēto laukakmeņu apdares plāksnes. 

Zaļā bruņrupuča Chelonis mydas kaula fragments ir senākais datētais priekšmets Latvijas Dabas muzeja krājumā.

Tas iegūts 1725. gadā un ir daļa no Rīgas ārsta un kolekcionāra Nikolausa fon Himzela (Nikolaus von Himsel, 1729—1764) dabas priekšmetu kolekcijas. Šī kolekcija veido Latvijas Dabas muzeja krājuma pirmsākumus un tajā atrodami vērtīgi minerālu, kokšņu, ragu, kaulu un bruņrupuču bruņu priekšmeti. 

Latvijas Dabas muzeja krājuma kolekcijās ir atrodami gandrīz 100 dažādi bruņrupuču materiāli (izbāžņi, kauli, olas, mitrie preparāti u.c.).

Zaļā bruņrupuča izbāznis ir apskatāms ekspozīcijā „Dzīvība jūrās no ziemeļiem līdz dienvidiem”.